Attēlā: Staņislavs Ladusāns. Pa labi – goda doktora terpā, 1986. gads.
2022. gada 12. augustā Ludzas pilsētas svētku ietvaros Ludzas Novadpētniecības muzejā, pēc prāvesta Rodiona Doļas ierosinājuma, tiks atklāta izstāde “Dievam par godu”, veltīta mūsu novadniekam Staņislavam Ladusānam, kura vārds ir pazīstams tālu aiz mūsu valsts robežām. Šogad aprit 110 gadi kopš St.Ladusāna dzimšanas. Raksta autore izsaka lielu pateicību Dr. phil., LU FSI (Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts) vadošajai pētniecei, Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāles Rīgas Augstākā Reliģijas Zinātņu Institūta asociētajai profesorei Mārai Kiopei par materiāliem, kas izmantoti raksta sagatavošanā un izstādes iekārtošanā.
“Klusajā lauku mājā valdīja lūgšanas gars un darbs”
St. Ladusāns dzimis Ludzas apriņķa Zvirgzdenes pagasta Rudzeišu sādžā. Pats rakstīja: “Esmu dzimis 1912. gada 22. augustā, svētdienā, Vissvētākās Jaunavas Marijas – zemes un Debess Karalienes svētkos, Rudzeišu ciemā, Zvērgzdines pagastā, Ludzas apriņķī, Latvijā. Rudzīšu ciemā jeb sādžā ir 10 mājas, lieli augļu dārzi, mežu ieskauti tīrumi. Sādža atrodas kilometrus piecus no Ludzas un trīs kilometrus no Zvirgzdenes muižas”. Pirmās spilgtākās Staņislava bērnības atmiņas – nebeidzamā bēgļu straume, kas virzījās uz Krievijas pusi: “Māja bija pastāvīgi pilna ar cilvēkiem, kas izsalkuši lūdza uzturu. Māte Agate ar devīgu kristīgu roku nenogurstoši gādāja par visiem, parādot patiesu tuvākmīlestības piemēru”. Tāpat St.Ladusāns atcerējās tēva Konstantīna atgriešanos no Pirmā pasaules kara, ka arī tēva vecāku Aloizija un Rozes (Rūžas) tikumiskās dzīves piemērus. Latgales literatūras kopējs un izdevējs V.Lōcis 1964.gada 18.janvārī Minhenē bija veltījis septiņas stundas sarunai ar tikko iepazīto tēvu St.Ladusānu, un pārstāstīja St.Ladusāna atmiņas: “Klusajā lauku mājā valdīja lūgšanas gars un darbs. Zēns jau agri iemācījās lūgt Dievu. Biezās lūgšanu un dziesmu grāmatas mātes un vecmātes rokā, viņu vienkāršā dzīvā ticība, Rožukronis vectēva pirkstos un viņa lielā paļāvība uz Dievmāti vecuma gados, daudzas citas katoliskās garīgās dzīves izpausmes radīja pievilcīgu pārdabisku atmosfēru, kas tiešām iespaidoja”.
Ģimene tiek pie 14 ha zemes
Ladusānu ģimene bieži apmeklēja dievkalpojumus gan Ludzas baznīcā, gan arī Pušmucovas baznīcā, kas atradās tuvāk mājām nekā Ludzas baznīca. Pušmucovas baznīcā bija kristīta Staņislava māte Agate, kas bija dzimusi šīs draudzes Ožōrgu ciemā.
Astoņu gadu vecumā Staņislavs sāk mācīties. Viņa pirmā skolotāja bija māte Agate. Viņa savā veidā turpināja latgaliešu mātes skološanas tradīciju, kad sēžot pie ratiņa no lūgšanas grāmatas bērnam tika mācīta lasītprasme un apgūtas vienkāršākās aritmētikas zināšanas. Skolā laist Staņislavu ģimene nevarēja. 20.gs. 20-jos gados Staņislava tēvs Konstantīns no Latvijas valsts saņēma īpašumā 14 hektāru lielu jaunsaimniecību, kas tika izdalīta no Lozdovas lielsaimniecības. Rudzīšu mājas un saimniecība palika Konstantīna brālim Antonam, bet Konstantīns un Agate ar trim dēliem uzsāka smagās līdumnieku gaitas, jo piešķirtais zemes gabals bija aizaudzis ar mežu un krūmiem. Taču iestrādātā zeme bija auglīga un dažu gadu laikā ģimene to pārvērta par plaukstošu jaunsaimniecību.
Gada laikā apgūta divu gadu mācību programma
1922. gadā tēvs aizveda Staņislavu uz Zvirgzdenes pamatskolu. Gada laikā Staņislavs apguva divu gadu mācību vielu un skolas pārzinis pēc pirmā mācību gada pārcēla viņu uz trešo klasi. Pamatskolā Staņislava mīļākais priekšmets bija matemātika. Pamatskolas gadu laikā viņš virzījās augšup arī pa garīgās dzīves izaugsmes kāpnēm. Ludzas dekāns, vēlākais Liepājas bīskaps Antons Urbšs sagatavoja Staņislavu pirmajai Svētajai Komūnijai, mācīja katehēzi un ielika labus garīgās dzīves pamatus. Staņislavs saņēma arī Svētā Gara dāvanas Iestiprināšanas sakramentā, ko viņam Pušmucovas baznīcā sniedza bīskaps Jāzeps Rancāns. St.Ladusāns rakstīja:“Nāku no īsti katoļticīgas ģimenes. Esmu dziļi pateicīgs tēvam Konstantīnam un mātei Agatei par saņemto audzināšanu, par uzupurēšanos manis skološanā un garīgā aicinājuma atbalstīšanā”.
Attēlā: Zvirgzdenes pamatskola, 1927.g.
Piecus mācību gadus Staņislavs diendienā kājām mēroja trīs kilometrus uz skolu un atpakaļ un 1927.gadā pabeidza sešgadīgo pamatskolu kā izcilnieks. St.Ladusāns ar pateicību vienmēr atcerējās pamatskolas skolotājus, jo īpaši Augustu Degli, Jāni Silkānu, Jāzepu un Jāni Rudovičus.
Staņislavs labprāt aizņemas no skolotājiem grāmatas lasīšanai. Garajos, tumšajos ziemas vakaros Staņislavs kopā ar abiem jaunākajiem brāļiem – Hieronīmu (Geronimu) un Jāzepu klausījās mājnieku un kaimiņu stāstus par kādreizējiem klaušu laikiem.
Ģimnāzista gaitas
1927. gadā Staņislavs uzsāka mācības Ludzas Valsts ģimnāzijā. Sekmes bija izcilas, Staņislavs saņēma atzinības un atbalsta stipendijas. Pēc mācībām viņš piepelnījās pasniedzot privātsstundas latviešu valodā un matemātikā, lai iegūtu papildu finanses un atbalstītu brāļa Hieronīma mācības arodskolā un brāļa Jāzepa – pamatskolā. Absolvējot ģimnāziju, līdzās teicamām atzīmēm – pieciniekiem, bija arī divi četrinieki – vācu un krievu valodā. Ģimnāzijas laikā St.Ladusāns pieversās literārajai darbībai un piedalījās skolēnu žurnāla “VITA NOSTRA” (“Mūsu dzīve”) izdošanā.
Ģimnāzijas laikā Staņislavam izveidojās labas attiecības ar skolotājiem Ozolu, Smirnovu, īpaši ar ticības mācības un latīņu valodas skolotāju priesteri Ignatu Deksni (1892-1945), kurš no 1921.gada līdz 1934.gadam pildīja vikāra pienākumus Ludzas katoļu baznīcā un bija skolu kapelāns. St.Ladusāns patiesi uzticējās priesterim Deksnim, jo pēc pirmo mūža solījumu nodošanas Jezuītu ordenī Krakovā ierakstīja priestera vārdu un adresi savā reģistrācijas lapas ailē, kur rakstīja cilvēku vārdus, ar kuriem jāsazinās ārkārtas gadījumos – līdzās vecākiem, Rīgas Garīgā semināra vadībai un priesterim J.Pudānam, ar kuru kopā St.Ladusāns bija uzsācis jezuīta sagatavošanās gaitas.
Ģimnāzista Ladusāna interesi par filozofiju veicināja vēstures skolotājs Roberts Cīrulis ar stāstījumiem par izcilajiem filozofiem. 1941.gadā skolotājs tika represēts un atgriezās Ludzā tikai 1952.gadā. Arī ilggadējais ģimnāzijas direktors Jānis Turkopuls , literārais pseidonīms Latgolas Sutris, mācību stundās antīkajā literatūrā, loģikā un psiholoģijāī rosināja Staņislava interesi par filozofiju. J.Turkopuli uztrauca Latgales analfabētisms un viņš atkārtoja, ka latgaliešiem ir vajadzīga vidējā izglītība. Direktors rakstīja: “Nebūs pareizi un taisnīgi, ka demokrātiskā un brīvā valstī latgaliešu bērniem tiks sagatavots liktenis tāpat kā agrākajos verdzības gados vienīgi par zemes rušinātājiem, grāvju racējiem un akmeņu skaldītājiem”. Kopā ar skolotājiem M.Apeļu un B.Spūli J.Turkopuls uzrakstīja lasāmgrāmatu Latgales skolām “Dzimtene”.
Garīgā ceļa gājējs
1931. gadā, pēc Ludzas ģimnāzijas absolvēšanas, St. Ladusāns iestājās Rīgas Romas Katoļu teoloģijas augstskolā. Studijām Rīgas Garīgajā seminārā viņu rosinājis un iestāšanos atbalstījis Ludzas dekāns Antonijs Urbšs (1879-1965), kurš 1938.gadā kļuva par Svētā Krēsla atjaunotās Kurzemes un Zemgales diecēzes bīskapu ar sēdekli Liepājā.
1933. gadā Staņislavs Ladusāns tika uzņemts Staravieses jezuītu noviciātā. Otrajā noviciāta gadā viņš bija jau Krakovas Universitātes Filozofijas fakultātes students. 1936. gada 5. oktobrī garīgā vadība nosūtīja St. Ladusānu uz Romu, lai turpinātu studijas Sv. Gregora Universitātē. 1938. gada pavasarī viņš pabeidza filozofijas studijas un uzreiz iesāka teoloģijas studijas, kuras viņš pabeidza 1942. gadā ar licenciāta grādu.
Par priesteri Staņislavs Ladusāns tika iesvētīts 1941. gada 26. jūlijā. Doktora grādu filozofijā St. Ladusāns ieguva 1947. gadā. Uz dzimteni atgriezties nevarēja, tāpēc viņš izvēlējās profesora darbu Jaunfriburgas Universitātē Brazīlijā, kur nostrādāja 19 gadus, pēc tam pārcēlās uz Jezuītu Universitāti Riodežaneiro. Staņislava vecāki 1949.gadā tika izsūtīti uz Sibīriju, kur tie arī mira.
Brazīlijā viņš nodibināja un daudzus gadus vadīja Brazīlijas Filozofu biedrību, vēlāk to pārvērta par visas Amerikas kontinenta filozofu biedrību, kuras vadītājs viņš palika līdz savas dzīves pēdējam gadam. Viņš nodibināja un vadīja filozofisko laikrakstu Brazīlijai “Filozofiskā Klātbūtne” (Presenca Filosofica) un otru laikrakstu visai Dienvidamerikai “Kristīgā Filozofiskā Domāšana” (Filosofar Christiano). St. Ladusāns Jaunfriburgas Universitātē izveidoja bibliotēku, kur arī Baltijas tautu grāmatām bija ierādīta nodaļa. Viņš noorganizēja latviešu piedalīšanos starptautiskajā Euharistiskajā kongresā Riodežaneirā 1955. gadā. Gājiena priekšgalā plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Darbības laikā St.Ladusāns noorganizējis divpadsmit starptautiskus filozofu kongresus, piedalījies daudzās starptautiskajās filozofu konferencēs gan Amerikā, gan Eiropā, vienmēr uzstājoties kā latvietis. Viņš ir sarakstījis un rediģējis l4 grāmatas un publicējis 68 filozofiska satura rakstus pasaules slavenākajos periodiskajos izdevumos: portugāļu, itāļu, latīņu, vācu un latviešu valodā.
Atgriešanās Latvijā
Staņislavs Ladusāns – pasaules mēroga filozofs, pārsvarā dzīvojis ārpus dzimtenes robežām – Polijā, Itālijā, Brazīlijā. Pamatojoties uz Sv.Akvinas Toma dažām piezīmēm, viņš izveidoja savu filozofijas novirzienu – gnozeoloģiju jeb atziņu teoriju, kas ietvēra sevī daudzdimensiālo humānismu, reālismu un kristīgo domāšanu vispār.
1986.gada 24.oktobrī Monterejas Universitāte Meksikā piešķīra St.Ladusānam goda doktora grādu. Kā īpašs pagodinājums St.Ladusānam personīgi un arī visai latviešu tautai ir viņa uzņemšana par biedru 1988.gadā Vatikāna Teoloģiskajā Akadēmijā, kuras locekļu skaits nepārsniedz 40. Prof. St.Ladusāns bija arī Latvijas Zinātņu akadēmijas loceklis.
1992./93.mācību gadā St.Ladusāns atgriezās Latvijā, lai sniegtu lekcijas Rīgas Katoļu Garīgajā Seminārā. Nobeidzis akadēmisko gadu Rīgā, viņš atgriezās Brazīlijā, lai tur pavadītu vasaru. Klimata maiņa pārrāva viņa laicīgās dzīves pavedienu. St.Ladusāns mira Brazīlijas pilsētā Riodežaneiro 1993. gada 25. jūlijā.
“Mana dzīves devīze ir sekot uzticīgi Dieva Gribai”
St. Ladusāna mūža darbi veltīti katoļu filosofijas problēmu risinājumam, daudzdimensiju humānisma, fenomenoloģijas un kultūras pamatošanai, jo filosofija, pēc viņa domām, ir pacelšanās pāri ikdienībai, tā ir kultūras mīlestība.
Staņislavs Ladusāns bija ne tikai pasaules kultūras pārstāvis, bet arī savas dzimtenes patriots. Kolēģi viņu raksturoja kā humānistu un kultūras cilvēku, ikdienā optimistu, viņš bija sevišķi labsirdīgs, izpalīdzīgs, iejūtīgs, vienmēr pilns ar jaunām idejām un iecerēm, kuras centās arī realizēt, viņš bija apveltīts ar milzīgām darba spējām. Viņa dzīve bija kalpošana filosofijai, patiesībai un kultūrai, jo “laimīga dzīve ir prieks, kas izriet no patiesības”.
Savā laikā abildot uz jautājumu: “Kāda ir Jūsu garīgās dzīves un priestera apustuliskās darbības līnija?” St. Ladusāns atbildēja: “Tā ir jezuītu dzīves un darbības līnija, raksturota skaidri un dziļi sv. Ignata Lojolieša “Garīgajos vingrinājumos”(Exercitia spiritualis), kas balstās uz veselā filozofiskā prāta un Evaņģēlija pamatiem, liekot cilvēka dzīves un vēstures centrā dzīvo Jēzu Kristu, cilvēces Pestītāju un Svētdarītāju. Mana dzīves devīze ir sekot uzticīgi Dieva Gribai, kaut arī tas prasītu upurus. Lai atnāk, Dievs, Tava Valstība! [..] karsti lūdzu Visvareno, lai latviešu tauta atrastu ticības, cerības un mīlestības avotu Jēzū Kristū kā laimes un garīgā stipruma neizsīkstošo avotu šinīs lielo pārbaudījumu laikos”.
Attēlā: No kreisās – Staņislavs Ladusāns celebrē Svēto misi Brazīlijas Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā, kur pasniedza izziņas teoriju jeb gnozeoloģiju. Pa labi – Staņislavs Ladusāns un Jānis Pāvils.
Kļūt par jezuītu pēc 17 pārbaudījumu gadiem
Latvijā jezuīti bija sākuši darboties pēc Livonijas kara 1582. gadā, kad viņi ieradās Rīgā kopā ar Polijas karali Stefanu Batoriju. Latvijā jezuīti darbojās divos virzienos: izglītībā un pastorālajā darbā, jo īpaši īstenojot misiju darbu tautā – izglītojot ticības jautājumos jeb katehizējot, uzklausot grēksūdzes, kristot bērnus, laulājot, samierinot ķildniekus, aprūpējot slimniekus.
Tēvs St. Ladusāns sniedza pārskatu par visām sagatavošanās pakāpēm jezuīta profesijā, kuras arī viņš pats bija izgājis ceļā, lai kļūtu par jezuīt. Vispirms ordeņa kandidāts divus gadus pavada noviciātā, kur ar noviciāta vadītāja jeb maģistra palīdzību izzina savu iekšējo būtību, temperamentu, atklāj rakstura labās un sliktās tieksmes, iepazīstas ar Jēzus sadraudzības garu, izkopj aicinājumu. Šai laikā novicis mācās arī senās un modernās valodas. Pēc diviem gadiem kandidāts Dieva priekšā dod pirmos – nabadzības, šķīstības un paklausības – mūža svētsolījumus. S. Ladusānam šis posms noritēja Jezuītu Mazpolijas provinces noviciātā Starovesā, kur pie baroka baznīcas jezuītu noviči 19. gadsimtā uzcēla skaistu kolēģijas ēku un iekopa zemes īpašumu. Pēc noviciāta pabeigšanas jaunais jezuīts kļūst par filozofijas studentu jeb sholastiķi un trīs gadus studē filozofijas vēsturi, loģiku, gnozeoloģiju jeb izziņas teoriju, ontoloģiju, kosmoloģiju, psiholoģiju, dabisko teoloģiju un ētiku. Paralēli filozofijas studijām kolēģijā sholastiķis specializācijas kursos apgūst ievadu Aristoteļa un Akvīnas Toma domāšanas sistēmās, noteiktu jautājumu sīkāku analītiku, izmantojot eksperimentālās psiholoģijas, fizikas, matemātikas, ķīmijas, bioloģijas un citas zinātnes: “Šinī posmā jauneklis iepazīstas ar cilvēku domāšanas veidiem un nostiprina pats savu garīgo pasauli reliģijā un Dievā. Tā viņā veidojas un nostiprinās droša, racionāli pierādīta pasaules uztvere”. Pēc šā posma jezuīts no sholastiķa ir kļuvis par filozofu un pēc pedagoģijas kursa apguves dodas skolotāja praksē un pēc tam turpina četru gadu studijas teoloģijā. Trešā teoloģijas kursa beigās jezuīts pieņem Priesterības svētības. Pēc ceturtā teoloģijas kursa pabeigšanas ir jānokārto plašs eksāmens par visiem apgūtajiem filozofijas un teoloģijas kursiem, un ar to beidzas visiem jezuītiem kopīgais studiju laiks, pēc kura daži specializējas doktorantūrā kādā zinātnes nozarē, gatavojoties profesora un pētnieka darbam universitātē, kā to darīja arī St. Ladusāns. Jaunajam jezuītam apmēram gadu ir jāiziet trešais pārbaudījums jeb tertium probatum, lai no jauna iedziļinātos ignāciskajā garīgumā, ordeņa dzīvē un garā, pirms dot pēdējos mūža svētsolījumus pēc 17 studiju un dzīves gadiem ordenī, kļūt par profesu un doties darbā pie cilvēkiem.
Milāna Bule,
Ludzas Novadpētniecības muzeja direktore