Ja Kurzemē un Vidzemē dzīves vietas norādei visbiežāk izmantoja māju nosaukumus, arī ciemus, tad Latgalē tās pirmām kārtām bija sādžas jeb solas, kur zināmā teritorijā bija vairākas mājas. Šādus sādžu jeb solu nosaukumus šobrīd lielākoties izmanto vien sarunvalodā, apzīmējot, no kuras vietas cilvēks konkrētā pagastā cēlies, tomēr Ciblas novadā, kas pēc reformas iekļāvies lielajā Ludzas novadā, uz pašvaldības ceļiem tikko kā uzstādītas šādas sādžu norādes latgaliski, tādējādi jaunākām paaudzēm atgādinot senāko Latgales adresācijas sistēmu.
Luopsti, Čižyki, Berozouka, Platpirova, Kaļveiši, Sylaigaiļi, Vonogi, Stuocynova – šīs ir vien dažas no kopumā 33 sādžām jeb solom, vai kā šeit vietēji nereti sauc – dzerauņām, kas šobrīd nu jau pēc tikko kā notikušās teritoriālās reformas, tātad – bijušajā Ciblas novadā, ieguvušas reālas norādes. Zīmes uz pašvaldības ceļiem uzstādītas brūnā krāsā un apzīmē, kur sādža sākas vai beidzas, bet paši sādžu nosaukumi pierakstīti vietējā izloksnē.
“Šeit ir tikai tās mazās, kas pazūd, kur agrāk viņas bija palielas, bet tagad palicis tikai nez cik māju. Lai iezīmētu, ka tās te ir, ka tās te ir bijušas, lai jaunieši zina, ka vispār šī vieta ir dzerauņa,” norādīja Ansis Ataols Bērziņš, kurš pārstāv biedrību “Latgalīšu volūdys centris”, kas šo iniciatīvu realizēja sadarbībā ar vietējo pašvaldību.
Viņš akcentēja – sādžu nosaukumi uz ceļiem būtu jāiemūžina visā Latgales teritorijā: “Zemesgrāmata tagad raksta pēc viensētu nosaukumiem, izdomātus nosaukumus, bet to adresāciju pēc dzerauņām – kā Latgalē tradicionāli bija, tā tradīcija pazūd, un šis ir mēģinājums šo tradīciju noķert aiz astes, lai cilvēki to zinātu. Šīs zīmes ir svarīgas ne tikai kā valodas jautājums, bet arī adresācijas tradīcijas jautājums.”
“Dzīvoju tepat netālu – esmu Stuocynovas iedzīvotāja,” Renāte Mikaskina, bijušā Ciblas novada priekšsēdētāja, tagad jaunizveidotā Ludzas novada deputāte no Zaļo un zemnieku savienības atzina – ikdienā sarunvalodā šie nosaukumi tiek lietoti.
“Lieto visi kaimiņi. Noteikti lieto, bet tie, kas iet garām, varbūt nemaz neiedomājas, pa kādu dzerauņu viņi iet. Piemēram mana meita nemaz nezināja, kas tā Stuocynova tāda ir,” viņa sacīja.
Tomēr, kā atzina projekta realizētāji, pašvaldības šādai iniciatīvai nav bijušas atsaucīgas, un rezultātā latgaliskos sādžu nosaukumus savā teritorijā ceļazīmēs gribējis vien Ciblas novads, tomēr Latviešu vēsturisko zemju likums varētu būt labs pamudinājums arī citām pašvaldībām sarosīties, atzīmēja jaunizveidotā Balvu novada tikko kā ievēlētais mērs Sergejs Maksimovs (Latgales partija).
“Mēs esam arī par ciemu saglabāšanu, jo ciemu nosaukumi ir mūsu Latgales identitāte. Un mums par to būtu jārūpējas,” pauda Maksimovs.
Pozitīvi noskaņots, tomēr atturīgāks ir jaunizveidotā Preiļu novada priekšsēdētājs Ārijs Vucāns no apvienības “Iedzīvotāji”: “Mums jāveido novadam jauna identitāte un, protams, būtu labi to veidot uz latgaliskiem pamatiem, bet, no otras puses, pašvaldību darbam ir ļoti liela inerce.”
Ar 1. jūliju spēkā stājies arī Latviešu vēsturisko zemju likums, kurš kā vienu no valsts un pašvaldību pienākumiem uzliek latgaliskās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, tostarp atjaunojot un vidē izmantojot vietvārdus latgaliešu valodā, tai skaitā ceļazīmēs, vietu un ielu nosaukumos.
Informācijas avots: https://www.lsm.lv/
Autori: Renāte Lazdiņa (“Latvijas Radio” Latgales studijas vadītāja)