Noslēdzot 2022.gadu, Ludzas Novadpētniecības muzejā tiek skatāma ceļojošā izstāde “Būt līdzās!” no P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja. Izstāde būs skatāma līdz 2023.gada februāra vidum. Šī izstāde atspoguļo medicīnas māsu un vecmāšu profesiju nozīmību, profesijas attīstību, vērtībām un ieguldījumu sabiedrības veselības veicināšanā.
Vecmāšu profesija
Kā viena no senākajām medicīnas profesijām pasaulē tiek minēta vecmāte. Vecmātes vārds sastopams gan Bībelē, gan vairākos seno grieķu un romiešu tekstos, bet latviešu folklorā šīs sievietes sauktas par bērnu ķērājām vai bēru saņēmējām.
Pirmās profesionālās vecmātes uz Baltijas reģionu tika aicinātas no Rietumeiropas. Vecmātei vajadzēja būt kristītai, vēlams luterānei, viņas zināšanas pārbaudīja ārsts un pirms stāšanās amatā bija jānodod arī amata zvērests.
Latvijas teritorijā senākais zināmais vecmāšu zvērests datēts ar 1582.gadu, kur no vecmātes prasīja noteiktu zināšanu līmeni un, īpaši, praktiskā darba iemaņas. 17. gadsimta beigās zvērests tika papildināts un vecmātēm bija jāapsola atturēties no buršanas, dzeršanas, tenkošanas, nepiedienīgu vārdu lietošanas utt.
Pirmā vecmāšu mācību grāmata latviešu valodā izdota 1783.gadā- ārsta Kārļa Johana Meiera “Mācība priekš bērnu saņēmējām”, kuru tulkojis Zaļenieku mācītājs Johans Kristofs Ruprehts.
19.gadsimtā Krievijas impērijā notika lielas izmaiņas attieksmē pret vecmātēm, no kurām gaidīja profesionālu palīdzības sniegšanu dzemdībās. Tika noteikts, ka katrā guberņas pilsētā ierīkojama vecmāšu skola un katrā guberņā uz noteiktu iedzīvotāju skaitu jābūt vismaz vienai profesionālai vecmātei.
Pēc Latvijas Republikas izveides tika noteikts, ka katrai vecmātei jāapkalpo noteikts rajons jeb iecirknis. Tie varēja aptvert gan vairākus pagastus kopā, gan arī vienā pagastā varēja būt vairāki vecmāšu iecirkņi.
Pēc Latvijas PSR izveides vecmātes strādāja lauku vecmāšu-feldšeru punktos, bet pilsētās tās strādāja slimnīcu dzemdību nodaļās, dzemdību namos, poliklīnikās. Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas vecmātes strādā dažādu slimnīcu dzemdību nodaļās un dažāda tipa ambulatorajās medicīnas iestādēs, piemēram, doktorātos, klīnikās, veselības centros un citur. Vecmātes veic arī mājas vizītes un plānotas ārpusstacionāru dzemdības.
Vecmātes izglītība
Pirmā vecmāšu skola Latvijas teritorijā tika nodibināta 1804.gadā Kurzemē – Valdgalē, kuru vadīja ārsts Oto Vilhelms Panks. 1818.gadā pie Tērbatas universitātē tika atvērta vecmāšu skola, kurā mācījās visas Vidzemes guberņas vecmātes. 1826.gadā Jelgavā, kā Kurzemes guberņas centrā tika atklāta vecmāšu skola, kurā izglītību varēja iegūt visas Kurzemes guberņas vecmātes. Savukārt Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu vecmātes izglītību varēja iegūt Vitebskas guberņas centrā -Vitebskas vecmāšu skolā.
1902.gadā pie Rīgas pilsētas 1.slimnīcas tika atklāta vecmāšu skola. 20.gadsimta sākumā Latvijā vēl darbojās vairākas privātās vecmāšu skolas Rīgā un Liepājā. 1945.gadā vecmāšu skolu nodalīja no slimnīcas un tā turpināja darboties kā Rīgas 1.medicīnas skola, kas savu darbību turpina arī mūsdienās kā Latvijas Universitātes Rīgas 1.medicīnas koledža un kur sagatavo ne tikai vecmātes, bet arī citus medicīnas jomas pārstāvjus
Veselības kopšanas punkti
Pēc Latvijas Republikas izveides 1918.gadā Latvijā sāka atvērt veselības kopšanas punktus bērniem. Ar Amerikas Sarkanā Krusta atbalstu no 1919. līdz 1922.gadam Latvijā darbojās bērnu ambulances, kuras vēlāk pārņēma Latvijas Sarkanais Krusts (LSK). Visplašāko bērnu veselības kopšanas punktu sistēmu izveidoja LSK, kura pakļautībā 1940.gada sākumā darbojās 98 punkti. Vēl savus veselības kopšanas punktus atvēra un uzturēja Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrība, vēlāk Veselības veicināšanas biedrība un Latvijas Bērnu Palīdzības Savienība.
Veselības kopšanas punktos strādāja ārsti, zobārsti, vecmātes un žēlsirdīgās māsas. Viens no galvenajiem šo punktu mērķiem bija slimību preventīvo pasākumu popularizēšana. Šo darbu aktīvi veica tieši žēlsirdīgās māsas, kuras informēja iedzīvotājus par higiēnas nozīmi, zobu veselību, fizisko aktivitāšu nepieciešamību un veselīgu uzturu, sevišķa uzmanība tika veltīta ģimenēm ar maziem bērniem, kur vecāki tika mudināti bērniem ieaudzināt veselības uzturēšanas principus. Veselības kopšanas punktos meitenēm tika organizēti pulciņi, kur māsas veica pārrunas par veselības veicināšanu, mācīja meitenēm higiēnas prasmes. Meitenes sākot no 12 gadu vecuma tika apmācītas zīdaiņu kopšanā.
Veselības kopšanas punktos māsas bija atbildīgas par apmeklētāju reģistrāciju, pakalpojumu apmaksas uzskaiti, sekoja līdzi medicīnas instrumentu un medikamentu iegādei, un protams, asistēja ārstam. Viņu pienākumos ietilpa mājas vizītes, kā arī pārraudzīt apkārtējo skolu bērnu veselību un apstākļus. Punktos strādājošajām māsām vajadzēja būt profesionāli sagatavotām, tāpēc pirms uzsākt darbu Veselības kopšanas punktā, bija jāapgūst papildu zināšanu kurss ar padziļinātu programmu, ne tikai veselības kopšanas, bet arī audzināšanas darbā.
Latvijas vecmāšu biedrība
Latvijas vecmāšu biedrība dibināta 1925.gadā. Par biedrības priekšnieci ievēlēja vecmāti Mariju Neimani-Celmu (1878–?). Latvijas vecmāšu biedrības mērķis bija rūpēties par vecmāšu profesionālo zināšanu pilnveidošanu, zīdaiņu aizsardzību un veselības kopšanu, kā arī pārstāvēt vecmāšu kopīgās intereses.
1940.gada 17.martā Rīgas pilsētas 1.slimnīcas žēlsirdīgo māsu un vecmāšu skolu beidza 17 vecmātes. Jaunās vecmātes iestājās Latvijas vecmāšu biedrībā un ieguva tiesības valkāt apstiprinātu vecmāšu formu. Katra jaunā biedre no Latvijas vecmāšu biedrības priekšnieces saņēma formas nozīmi – zaļu krustu uz cepurītes un priekšauta.
Latvijas vecmāšu biedrība regulāri pārdeva arī īpašas loterijas biļetes, iegūtos līdzekļus izmantojot trūcīgo māšu atbalstam un citur. 1930.gadā Latvijas vecmāšu biedrība sāka izdot ikmēneša žurnālu “Vecmāšu Vēstnesis”.
Latvijas vecmāšu biedrība organizēja arī dažādus kursus. Biedrībai bija izstrādāti statūti un bija devīze “Tautas nākotnei veltam savus spēkus”. 1927.gada konferencē tika skatīti jautājumi par vecmāšu organizēšanās nozīmi, vecmāšu darba nespēka nodrošināšanu, vecmāšu uzdevumiem tautas veselības kopšanā, vecmāšu tiesībām un pienākumiem ikdienas darbā.
No 1925.gada līdz 1935.gadam Latvijas vecmāšu biedrība bija sagatavojusi trīs papildkursus vecmātēm, divus – zīdaiņu un mazbērnu kopšanā un noorganizējusi septiņas vecmāšu konferences. 1935.gadā Latvijas vecmāšu biedrībā darbojās 445 vecmātes.
1936.gadā Latvijas vecmāšu biedrība tika apvienota ar 1.Rīgas vecmāšu savienību. Par Latvijas vecmāšu biedrības valdes priekšnieku iecēla dr. Ārgali. 1940.gadā Latvijas vecmāšu biedrība tika reorganizēta par Latvijas PSR Vecmāšu biedrību. Pēc Otrā pasaules kara 1948.gadā tika nodibināta Latvijas Akušieru un ginekologu zinātniskā biedrība, kurā 1989.gadā bija 424 biedri.
Latvijas vecmāšu konferencē 1927.gadā tika noteikta vecmātes loma sabiedrībā: “Vecmātes uzdevums ir ne vien ārkārtīgi svarīgs, bet arī atbildīgs. Kā mātes, tā bērna veselība un pat dzīvība daudzreiz atkarājas no tā, cik apzinīgi un saprātīgi izpilda savu amatu vecmāte. Bet ar amata izpildīšanu vēl nebeidzas vecmātes pienākumi un uzdevumi: apzinīgai vecmātei tie mēdz turpināties vēl ilgi pēc dzemdībām. Sevišķi uz laukiem, kur ārsta palīdzība un padoms daudzreiz grūti sasniedzams, vecmātei jābūt sagatavotai sniegt padomus mātei arī turpmākajā mazuļa dzīvē. Vēl vairāk: tai jāprot iegūt katras sievietes uzticību tik tālu, lai tā savos grūtos brīžos, kad tai nākas izšķirt sarežģītus, ar ģimenes dzīvi saistītus jautājumus, bez šaubīšanās uzticētos mācītai vecmātei, bet nemeklētu padomus un palīdzību pie “pagasta pūšļotājām””.
Latvijas Vecmāšu asociācija
Latvijas Vecmāšu asociācija (LVA) ir vienīgā vecmāšu profesionālā biedrība Latvijā. LVA dibināta 1993.gada 18.maijā un ir uzskatāma par Latvijas vecmāšu biedrības turpinātāju. Pirmā kopsapulce notika Rīgas 1.dzemdību nama auditorijā. LVA mērķis ir apvienot vecmātes, lai risinātu aktuālus jautājumus vecmāšu specialitātē, nodrošinātu vecmātes ar informāciju un atbalstu profesionālajā darbībā, tādējādi uzlabojot reproduktīvās veselības aprūpi Latvijā. LVA galvenie uzdevumi ir veicināt vecmāšu izglītības attīstību, vecmāšu profesijas prestiža celšanu un nostiprināšanu sabiedrībā, izkopt vecmāšu darba tradīcijas. LVA rīko kursus, lekcijas un konferences vecmātēm, kā arī rūpējas par izglītojošo materiālu sagatavošanu. Notiek arī pēcdiploma apmācība, lai iegūtu sertifikātu un resertificētos, noteiktajā kārtībā, kā arī turpinās mūžizglītība.
Vecmātes profesija un izglītības iespējas mūsdienās
Vecmātes profesijas definīcija saskaņā ar PVO (Pasaules veselības organizācijas), ICM (Starptautisko vecmāšu konfederācijas) un Latvijas Vecmāšu asociācijas (LVA) noteikto: Vecmāte ir persona, kura regulāri tiek uzņemta atzītā vecmātes apmācībā attiecīgajā valstī, ir veiksmīgi apguvusi nepieciešamo kvalifikāciju, lai normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā praktizētu kā vecmāte. Vecmātes profesijā Latvijā līdz šim vīrieši nav praktizējuši, bet pasaulē ir, un viņus sauc par dzemdību palīgiem.
Vecmātes var praktizēt klīnikās un savās praksēs. Latvijā vecmātes strādā Rīgas Dzemdību namā, slimnīcu dzemdību nodaļās, ambulatorajās medicīnas iestādēs. Problemātiskās situācijās vecmāte piesaista ginekologu vai citu speciālistu. Vecmāte piedalās katrās dzemdībās. Ja grūtniecības norise nav komplicēta, kopīgi ar ģimeni var izvēlēties, kur dzemdēt – Rīgas Dzemdību namā, slimnīcas dzemdību nodaļā vai plānot dzemdības ārpus stacionāra. Ja dzemdību laikā veidojas situācija, ka varētu tikt apdraudēta mātes vai bērna veselība, uzņemšana slimnīcā iespējama jebkurā laikā.
Vecmāte Latvijā nodarbojas ar:
- grūtnieču, dzemdētāju un pēcdzemdību perioda aprūpi, ieskaitot jaundzimušo aprūpi, sniedz nepieciešamo medicīnisko palīdzību un ārkārtas situācijās – neatliekamo palīdzību;
- ginekoloģiskajām profilaktiskajām apskatēm, izglīto reproduktīvās veselības jautājumos, arī ģimenes plānošanas un kontracepcijas jautājumos;
- sniedz atbalstu krūts ēdināšanas jautājumos;
- pēc savas izvēles darbību papildina ar ģimeņu izglītošanu dzemdību sagatavošanas nodarbībās, izmanto praksē alternatīvās medicīnas iespējas atbilstoši savai izglītībai.
Vecmātei ir galvenā loma visaptverošā, individuālā mātes, bērna un ģimenes aprūpē.
Vecmāte rūpējas ne tikai par topošo māti, bet arī par ģimeni un visu sabiedrību kopumā.
Latvijā šobrīd vecmātes kvalifikāciju var apgūt Latvijas Universitātes Rīgas 1.medicīnas koledžā un Rīgas Stradiņa universitātē.
Fotogrāfijās: Izstāde Ludzas Novadpētniecības muzejā (Foto: M.Bule) un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja arhīvs
Informācija sagatavota pēc P.Stradiņa Vēstures medicīnas muzeja galvenā pētnieka Mārtiņa Vespera materiāliem. Liels paldies Mārtiņam par sadarbību un izstādes iekārtošanu. Izstādē ir apskatāma ne tikai rakstiskā informācijas par vecmāšu profesiju, bet arī vecmāšu tērpi, medicīniskie instrumenti. Ludzas Novadpētniecības muzejs aicina ikvienu, kam mājās ir kādi materiāli par medicīnas vēsturi, vai varat izstāstīt kādu dzīvesstāstu, dalīties atmiņās, lūdzam atnākt uz muzeju vai pierakstīt uz e-pastu: muzejs@ludzasnovads.lv.
Laipni gaidīti uz izstādi!
Milāna Bule
Ludzas Novadpētniecības muzeja direktore