LV EN

Ceturtdiena, 2022. gada 08. decembris
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ludza
Cloudy
-1°C
 
A A A

Ludzas evaņģēliski luteriskā baznīca atzīmēja 150 gadu jubileju

Pagājušās nedēļas nogalē, 25.septembrī Ludzas evaņģēliski luteriskā baznīcā norisinājās 150 gadu jubilejas dievkalpojums. Svinīgo misi vadīja Daugavpils diacēzes bīskaps Einārs Alpe kopā ar mācītājiem, kas ir kalpojuši draudzē – Ludzas draudzes mācītājs Artis Pētersons un Kārsavas draudzes prāvests Mārtiņš Vaickovskis. Nozīmīgajā dienā tika iesvētīts arī jaunais baznīcas krusts, kas rotā dievnama ieejas durvju dzegu.

Ludzas evaņģēliski luteriskā draudze skaitliskā ziņā ir mazākā Latvijā, taču dievnamu sveikt bija ieradušies arī no Kārsavas, Rēzeknes, Ļaudonas, Smiltenes un Varakļāniem, tostarp arī Ludzas novada pašvaldības domes priekšsēdētāja 1.vietniece Ināra Silicka. Sveicam Ludzas evaņģēliski luterisko baznīcu un tās draudzi, un novēlam, lai Dieva svētība pārklāj visas Jūsu domas, dienas un darbus.

8.oktobrī ikviens ir mīļi gaidīts Ludzas evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kur notiks reformācijas jeb luterticības atdalīšanas no katolicisma 500 gadu atzīmēšanas svinības.


No pasaules pa diedziņam. Ludzas luterāņu baznīcai 150

Autore: Milāna Bule, Ludzas Novadpētniecības muzeja direktore
Informācijas avots: Laikraksts “Ludzas Zeme”

Pirmās ziņas par vienu no vecākajām luterāņu baznīcām Latgalē – Ludzas luterāņu baznīcu – ir datētas ar 1599. gadu. 1860-to gadu sākumā tika uzcelta neliela koka luterāņu baznīca (tautā saukta par Andreja baznīcu), bet tās mūžs nebija ilgs, jo 1866. gada ugunsgrēka laikā tā nodega.

Zemi baznīcas būvei 2129 kv.m. platībā uzdāvināja vietējais aptiekārs vācietis Bekers. Skaitliskā ziņā nelielā draudze pielika visus spēkus un 1872. gadā nodegušās koka baznīcas vietā tika uzcelta tagadējā ķieģeļu mūra baznīca.

1868. gadā Ludzā bija 5578 iedzīvotāji, no tiem: 1143 – katoļi, 378 – pareizticīgie, 106 – vecticībnieki, tikai 36 – luterāņi un 1915 – Mozus ticīgie. Galvenie baznīcas celtniecības darbu virzītājspēki un organizatori bija vācietis Vogts un Franapoles muižas īpašnieks Kreics. Ap 1885. gadu baznīcā tika uzstādītas Eilenburgā gatavotās ērģeles.  

1919.gadā dievnams tika izdemolēts: tika sadedzināts altāris un soli, baznīcā tika ierīkots komjauniešu klubs. Pēc Latgales atbrīvošanas baznīcu atjaunoja un 1924.gadā atjaunoto baznīcu iesvētīja luterāņu bīskaps Kārlis Irbe. Par baznīcas mācītāju strādāja J. Kundziņš.

1920.-30-tajos gados Ludzas luterāņu draudzes baznīcā dievkalpojumi notika apmēram reizi mēnesī. 1929.gadā par draudzes vikāru tika nozīmēts mācītājs Fridrihs Kramiņš, kurš kalpoja mūsu pilsētā līdz 1935.gadam. 1931.gadā pēc arhitekta B. Leilanda projekta būvuzņēmējs A. Kažoks uzbūvēja torni. Notika baznīcas kapitālremonts un arī ērģeļu remonts. Ar katru gadu draudzes locekļu skaits palika aizvien lielāks.

Foto: Attēla labajā pusē redzams Ludzas luterāņu baznīcas tornis. Foto no autores privātā arhīva.

Draudzes stāvoklis 1932.gadā

1932.gads bija darba un notikumu bagāts. 29. novembrī tika iesvētīts Ludzas evaņģēliski luteriskās baznīcas tornis. Uz iesvētīšanu atbrauca Alūksnes draudzes mācītājs Gustavs Kness-Knezinskis. 1932.gadā par ziedojumu naudu tika ierīkota jauna luterāņu kapsēta. 1932.gadā laikraksts “Latgales Ziņas” rakstīja: “Draudzes locekļu attiecības pret baznīcu ļoti labas un sirsnīgas. Baznīcas ieņēmumi sastādīja 3100 lati, t.sk. baznīcas nodoklis, dažādi ziedojumi. Draudzē skaitās 128 locekļi. Ap baznīcas zemi izbūvēts trotuārs 106 m2 platībā, izremontēts baznīcas fundaments un 180 m2 dārza sēta, uzlikts baznīcai jauns skārda jumts, izveidota jauna kapsēta. Gadā notiek apmēram 15 dievkalpojumi”.

17. aprīlī Ludzas evaņģēliski-luteriskajā draudzē notika padomes vēlēšanas. Piedalījās veseli 26 kandidāti: Baltmanis, Ozols, Ošups, Kerčs, Krauze, Lodziņš, Markvarts, Muris, Strauhs, Jēpe, Miza, Krauze, Rieksts, Banders, Drippe, Birkāns, Bērziņš, Kalniņš, Millers, Svarāns, Rozenfelds, Krastiņš, Panders, Mieriņš, Krieviņš, Taube. Tika ievēlēti 15.

Ludzas evaņģēliski-luteriskā draudze sastāvēja no 70 ģimenēm. Draudzes locekļi galvenokārt bija ierēdņi. Rēzeknes mācītājs Frīdrihs Kramiņš dievkalpojumus noturēja vienu reizi mēnesī. Sakarā ar to, ka 1932. gadā Rēzeknē nebija sava dievnama luterāņiem, Rēzeknes jaunieši tika iesvētīti Ludzā. Uzstājās gan rēzekniešu, gan ludzāniešu kori.

Uzcelta jauna kapliča

1935. gada 20. oktobrī notika evaņģēliski – luteriskās baznīcas zvana iesvētīšana. Bronzas zvans izgatavots J. Švenna lietuvē Rīgā un svēra 193 kg, izmaksāja 1210 latu. Tajā pašā dienā notika kapusvētki un evaņģēliski-luteriskās draudzes kapsētā jaunuzceltās kapličas iesvētīšana. Kapliča celta pēc mākslinieka Šmeinsurta projekta. Kapličai tika uzcelti arī skaisti vārti. Šiem mērķiem 4000 latu ziedoja Pildas pagasta Uskačova dzirnavu īpašnieks Artūrs un Marija Dedumeti. Pēc dievkalpojuma vikarējošais mācītājs Osis iesvētīja Dedumetu ģimenes kapu pieminekli.

Rudenī Ludzas evaņģēliski-luteriskās baznīcas darbiniece Marija Dedumeta tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmi. 1937. gadā Marija Dedumeta uzdāvināja kapličai altārgleznu un katafalka svečturus.

1935. gada 15. novembrī par Ludzas draudzes mācītāju tika nozīmēts Jūlijs Vidulejs. 1937. gada beigās – 1938. gada sākumā Ludzas luterāņu draudzē bija 266 locekļi (pieaugušie, neskaitot bērnus).

Iesvēta draudzes mācītāja dzīvojamo ēku

1936. gadā uzsākta Ludzas evaņģēliski-luteriskās draudzes mājas būvniecība. Tika nolemts, ka būvdarbus veiks būvuzņēmējs Semjons Strogonovs. Par 11 000 latiem S. Strogonovs ar saviem materiāliem izbūvēja mājas pamatus, sienas, jumta konstrukciju un skursteņus. Māja uzcelta no ķieģeļiem. Māja tika uzbūvēta 3 gadu laikā un izmaksāja 30 617 latu (sākumā tika plānots 25000 latu). Mājas apakšējais stāvs bija paredzēts draudzes mācītāja dzīvoklim, bet augšējā stāvā ierīkota konfirmandu zāle draudzes dzīves vajadzībām (40-50 cilvēkiem).

1937. gadā prezidents K. Ulmanis ziedoja 6000 latus mācītāja mājas iekšējai apdarei. 1938. gada 16. oktobrī notika jaunceltnes iesvētīšana. Uz svinībām atbrauca Latgales evaņģēliski-luteriskās draudzes prāvests A. Rumpēters, Kārsavas draudzes mācītājs A. Bļodnieks, kā arī citi viesi. Iesvētīšanas dienā Ludzas un Zilupes draudzes mācītājs J. Vidulejs noturēja dievkalpojumu sākumā Zilupē (Zilupes ev.-lut. draudzes baznīca iesvētīta 1933. gadā), tad Ludzas dievnamā.

Ir bijuši šādi draudzes baznīcas priekšnieki: Baltmanis (kā pērminderis (no lejasvāc. “aizbildnis” – draudzes pārstāvis baznīcas draudzes pārvaldē), Baltmanis par ilggadējo un svētīgo darbu 1932. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni), J. Ozols, Ed. Bonders, bet no 1939. gada 1. janvāra – J. Rozenfelds. Ērģelnieka pienākumus pildīja O. Kušķis (no Zilupes valsts pamatskolas). 1940. gadā Ludzas draudzē bija 360 locekļi. Draudzē kopš 1930. gada strādāja sieviešu komiteja.

1965. gadā luterāņu draudzes mācītāja mājā tika iekārtots Pionieru nams, tajā tika organizēti un vadīti dažādi pulciņi, ierīkota pionieru nama bibliotēka. 

Zeme, uz kuras ir uzcelta Ludzas luterāņu mūra baznīca, ir purvaina, bet ēkai nebija stipru un drošu pamatu, tāpēc laika gaitā baznīcas sienās parādījās vairākās lielas plaisas. Radās doma par jaunas baznīcas celšanu. 1939. gadā arhitekts prof. Pauls Kundziņš izstrādāja jaunās mūra baznīcas projektu. Jaunais dievnams bija domāts ar 250 sēdvietām un būvdarbu izmaksas tika plānotas 98 000 latu apmērā.

Ludzā ceļ jaunu luterāņu baznīcu

1940. gadā prese rakstīja, ka svētdien, 1940. gada 9. jūnijā tika ielikts baznīcas pamatakmens. Pēc dievkalpojuma vecajā baznīcā draudzes locekļi devās gājienā uz jaunceļamās baznīcas laukumu 15. maija un Kalnu ielu stūrī. Svinību vieta bija gadījumam piemēroti uzposta. Svinības ievadīja draudzes priekšnieka J. Rozenfelda ziņojums par jaunās baznīcas celšanai veiktiem priekšdarbiem. Lielu atbalstu sniedza Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis, ziedojot 17 000 latu, un Latvijas kredītbanka ar 75 000 latu lielu ziedojumu. Būvdarbus bija paredzēts pabeigt līdz 1941. gada 1. augustam.

1940. gadā laikrakstā “Cīņa” tika publicēts raksts par šīs jaunceltnes nodošanu pilsētas pašvaldībai. Šajā rakstā lasām, ka 1938. gadā Ludzas pilsētu nopostīja ugunsgrēks, simtiem Ludzas iedzīvotāju palika bez pajumtes un līdzekļiem. Baznīcas virsvalde saziņā ar citiem varas vīriem deva rīkojumu celt Ludzā jaunu baznīcu, lai gan mazās draudzes vajadzības pilnīgi apmierināja vecā baznīca, kas nebija nodegusi. Tagad draudzes locekļi izprotot, ka jaunais laiks prasa racionālu saimniekošanu, ka nevar celt baznīcu tikai reklāmai, ja tajā pašā laikā pilsētas sabiedriskā dzīve atrodas bēdīgā stāvoklī telpu trūkuma dēļ, sanāca sapulcē un nolēma nodot draudzei piederošo jaunbūvi pilsētas pašvaldības rīcībā sabiedriski kulturālām vajadzībām. Pilsētas valde iesāktajā jaunbūvē paredzējusi ierīkot teātra zāli, bibliotēku un lasītavu. Tika izteikta cerība, ka arī citas draudzes apsvērs savas vajadzības un atradīs veidu, kā palīdzēt veidoties sabiedriski kulturālai dzīvei jaunajā Padomju Latvijā.

Sākoties Otrajam pasaules karam, celtniecību pārtrauca, torņa smaile netika uzcelta. Pēc kara baznīcas ēku atsavināja un tajā iekārtoja noliktavu, pēc tam kinoteātri “Iskra”. V. Trojanovskis savā grāmatā “Ludza laiku lokos” rakstīja, ka kopš 1948. gada ludzānieši filmas skatījās kinoteātrī “Iskra”. Preses materiāli gan liecina, ka kinoteātra celtniecība tika pilnībā pabeigta tikai 1953.-1954. gados. 1953. gada jūlijā celtnieki jau bija pabeiguši dzelzsbetona celtniecības darbus, tika uzlikts pārsegums virs foajē un vestibila, notika ārējie un iekštelpu apdares darbi. Kinoteātris bija paredzēts 160 vietām. 1954. gada martā ludzāniešiem jau bija jauns kinoteātris. 1974. gadā pēc tam, kad kinoteātris pārcēlās uz jaunajām telpām Skolas (tai laikā K. Marksa) ielā, vecajā kinoteātra ēkā neilgu laiku darbojās Brīvprātīgās sporta biedrības “Vārpa” smagatlētikas sekcija. 

1974. gadā kinoteātra ēku nojauca. 1981. gadā tās vietā uzstādīja V.I. Ļeņina pieminekli. 

Luterāņu dievnamā ierīko muzeju un sporta zāli

1944. gadā luterāņu mācītājam tika atņemta divstāvu dzīvojamā māja un draudzes rīcībā palika tikai mūra baznīca, celta 1872. gadā, un kapliča. Otrā pasaules kara beigās no baznīcas pazuda altāra segas, dievgalda trauki, zīmogi, baznīcas grāmatas, tika sabojātas ērģeles, izsisti logi.

1947. gada 1. aprīlī Ludzas rajona darbaļaužu deputātu padome luterāņu dievnamu atsavināja un tajā ierīkoja Novadpētniecības muzeju. Līdz 1956. gadam muzejs atradās luterāņu kirhā. 1956. gadā muzeja ierīkošanai tika nodota ēka, kur muzejs atrodas pašlaik.

1957. gadā baznīcai noārdīja torni un ēkā ierīkoja sporta zāli. Piebūvē, kur tagad atrodas Ludzas maiznīcas veikals, tika ierīkota ģērbtuve, tualetes un trenažieru zāle. Baznīcas tornis tika nojaukts pēc 1957. gada (iespējams, ka 1963. gadā). Laika gaitā visa luterāņu baznīcas iekārta pazuda, vienīgi līdz šodienai par lielu brīnumu Ludzas Novadpētniecības muzejā ir saglabājusies altārglezna “Kristus ar biķeri”, kas muzeja krājuma ienāca 1949. gada 10. jūnijā, kā arī saglabājusies kapličas altāra glezna “Kristus lūdzas”.

Foto: Altārglezna pirms un pēc restaurācijas, 2018. gads.

2018. gadā pateicoties Ludzas evaņģēliski-lutēriskās baznīcas rūpēm un atbalstam tika restaurēta altārglezna “Kristus ar biķeri” (autors nezināms, datēta ar 1871. gadu). To restaurēja stājglezniecības restauratore Zane Stikāne. Restaurāciju finansiāli atbalstīja VKKF. Pēc restaurācijas Ludzas Novadpētniecības muzejs altārgleznu deponēja eksponēšanai Ludzas evaņģēliski luteriskai baznīcai.

Atgūst dievnamu

Tikai 1992. gadā Ludzas evaņģēliski luteriskā draudze varēja atjaunot savu darbību. Bet dievnamu atguva tikai pēc diviem gadiem – 1994. gadā.

2003. gada 19. aprīlī draudze uzsāka baznīcas atjaunošanu. Atjaunošanas darbi sākās ar jumta remontu, šiem darbiem Rīgas lielā luterāņu baznīca ziedoja 10000 latus. Lai gan Ludzas evaņģēliski luteriskā draudze skaitliskā ziņā ir mazākā Latvijā, bet, kā tauta saka “no pasaules pa diedziņam”, tomēr draudze spēja atjaunot dievnamu, kurš pulcina ticīgos uz lūgšanu, notiek arī labdarības un kultūras pasākumi. Baznīcas altāris tika saņemts dāvinājumā no Jaundubultu draudzes, Grobiņas baznīca uzdāvināja soliņus, Ludzas pilsētas sadraudzības pilsēta Bad-Bodenteich Vācijā – svečturus un lustras. Baznīcai ir divas ērģeles – vienas uzdāvināja vācu draugi, otras – dāņi.

Foto: Ludzas evaņģēliski-luteriskās baznīcas restaurētās altārgleznas iesvētīšanas dievkalpojums, 2018. gada 9.  septembris. Dievkalpojumu vadīja bīskaps Einārs Alpe.

Daudz darba un enerģijas baznīcas atjaunošanā ielika mācītājs Reinis Kulbergs, kurš Ludzas draudzē nokalpoja vienpadsmit gadus kopš 2002. gada. Viņš bija ļoti idejisks, aktīvs mācītājs, piedalījies muzeja pasākumos un aktivitātēs. Pēc R. Kulberga Ludzā dievkalpojumus vadīja Āris Kronbergs, Einārs Alpe.