LV EN

Sestdiena, 2022. gada 26. novembris
Sebastians, Konrāds, Sebastijans
Ludza
Flurries
-3°C
 
A A A

Dzejas diena kopā ar novadnieci Valentīnu Mortukāni

Mežvidu pagasta bibliotēkā Dzejas dienu ietvaros notika tikšanās ar dzejnieci Valentīnu Mortukāni, kad varējām ieklausīties viņas dzejas vārsmās un dzīves redzējumā. Uz pasākumu bija ieradies kupls skaits Valentīnas draugu, radu un atbalstītāju – tuvāku un tālāku viņas dzejas fanu.

“Es esmu šai zemē
Dieva rokām
Iesēta dzīvības sēkla.
Lai dīgtu, zeltu,
Ziedētu un plauktu.
Lai izsāpētu, raudātu un smietu
Un pāri visam augtu…(..)
Turos cieši es pie dzīvīb’s koka,
Kuram saknes dziļi zemē,
Bet zari – augstu debesīs.”

Tā raksta Valentīna savā jaunajā dzejoļu krājumā “Šis ir mans laiks”.

Valentīna ir mūsu novadniece, viņas šūpulis kārts Mežvidu pagasta Stiebriniekos. Pirms trim gadiem Valentīnai nāca klajā pirmais dzejas krājums “Ir tagad laiks, kad gribu ieklausīties dvēselē es savā”.

Tagad jau ilgus gadus savu dzīvi dzejniece saista ar skaisto Latgales pilsētu Rēzekni. Arī Rēzeknei veltītas dzejas vārsmas. Valentīna stāsta, ka dzeja rodas pēc ceļojumiem, tikšanās ar draudzenēm un kopīgām pastaigām pa mežu, gar ezeru vai jūru. Tad, kad savās domās var atlaist vaļā darba nopietno ikdienu un būt pati: mežā, pļavā vai pilsētas parkā.

Es tagad nebaidos būt es pati,– saka Valentīna, – Smieties, kad citi klusē, skumt, kad citi priecājas, darīt to, kas man patīk un aizrauj. Esmu atradusi savu laimes formulu!– stāsta dzejniece.

“Bet nodzīvotais laiks –
Tas ir atmiņu pūrs,
Kas nesadeg liesmās,
Neizkūst sniegā…
Un ir kā krāsaina varavīksne
Pār gadu kalnu liekta…”

Valentīna grāmatā ierakstījusi arī daudz personisku pārdzīvojumu un izjūtu, ceļojumu piezīmes un veltījuma dzejoļus saviem vistuvākajiem cilvēkiem: meitai, dēlam, mazdēlam, viņu ģimenēm, draudzenēm. Izjusti piedzīvotā momenti atspoguļoti patiesās, vienkāršās rindās, piemēram, par Elitas Patmalnieces krāsainajām projekcijām Rēzeknē, par Palangā nopirktu mazu glezniņu, kurā gar jūru saulrietā uz velosipēda brauc sieviete, turot virs galvas 

lietussargu. Un to, ka dzīvē nav nejaušību, liecina Lornas Bērnes grāmatā “Eņģeļi manos matos” vēlāk izlasītais teksts: “Lai cik būtu reliģiju, bet ticība ir viena – mēs visi atrodamies zem viena lietussarga…”

Valentīnas dzeja ir viegla, raita un plūstoša, katrā dzejolī vai pārdomu rindā – daļa viņas dvēseles.

“Ziedi un dziedi, dvēsele, par tiem mirkļiem,
Kas bija un vēl būs.
Jo tikai mirkļi…
Dara bagātus, laimīgus mūs.”

Valentīnas dzeja ir ļoti dvēseliska un siltu emociju piestrāvota. Klausoties viņas stāstījumā, šķiet, tā ir arī mana dzīve, pārdzīvojumi un piedzīvojumi, prieki un skumja nots. Dzejas vārsmas nomainīja Valentīnas draudzeņu Elzas un Sandras melodiskais dziedājums. Vienam no viņas dzejoļiem “Paldies, ka tu esi…” Valentīnas paziņas meita Guna Kise ir uzrakstījusi melodiju, šī dziesma tika arī atskaņota, un visi klātesošie varēja dziedāt līdz.

Pēcpusdiena jaukā atmosfērā pagāja nemanot. Pēc pasākuma varēja iemalkot tēju un kafiju ar cepumiem, bet Valentīna saviem dzejas faniem dāvināja grāmatas ar savu autogrāfu. Klātesošie novēlēja viņai, lai daudz radošu domu un iedvesmas, un top jauns garadarbs!

Un vēl dažas dzejas rindas no autores grāmatas:

“Man pieder daudz…
Pavisam vienkārši…
Par brīvību to visu sauc…
Man pieder manas domas,
Man pieder visas dzīves lomas,
Kuras spēlēju un dzīvoju…
Dzīvoju un spēlēju…
Ejot ikdienā ar smaidu…
Smaidu patiesu un īstu
Arī dažreiz piespēlētu…
Jo pati kaut kur citur klīstu.
(…)”

Autore: Iveta Mieze
Informācijas avots: Laikraksts “Ludzas Zeme”